Pavasaris

Pavasaris Grūnštatē atnāca straujiem soļiem. Visu aprīli šeit bija pasakaini vasarīgs laiks, temperatūra pakāpās līdz pat +27 grādiem darbadienās. Brīvdienās tā noslīdēja drusku zemāk.. visai dīvaina sakritība. :) Tikai šonedēļ laikapstākļi drusku sabojājās. Nu ir lietains un ievērojami vēsāks.

 

 Atgriezos bērnībā un mēģināju atcerēties kā jāpin pieneņu vainadziņš bez diega :)

 

 Tā pati kastaņa tikai dažas dienas starpā

 

 

Dodoties mājup katru pēcpusdienu, es noskatos uz kādu vientuļu koku pakalna galā. Visu šo laiku, tas mani it kā aicināja pie sevis. Tad nu beidzot es devos pie tā ciemos un tas man dāvāja pasakainu skatu pār manu pilsētu un tuvākajiem ciemiem līdz pat horizontam. Šis koks izrādās ir valriekstu koks, ko es līdz šim nebiju redzējusi.

 

 

Lieldienas Kaiserslautern

Lieldienas.. Garās brīvdienas, kas šeit šķiet vēl garākas, jo visi vācieši tās svin ļoti izteikti ģimenes lokā..  Laika aizpildīšanas nolūkā izlēmu aizbraukt uz kādu jaunu pilsētu. Tā kā Vācijā svētku dienās viss, pilnigi viss ir ciet, tad izbraucienam piemērota bija vienīgi sestdiena. Šoreiz devos uz nedaudz tālāk esošo Kaiserslautern.

Kaiserslautern ir industrijas un universitātes pilsēta gluži kā Erlangena. Arī izmēru ziņā tās ir visai līdzīgas. Tikai Erlangena ir mazliet lielāka. Kaiserslautern ir arī lielākais ASV militāro spēku atbalsta punkts ārpus ASV ar pilsētā un tās apkārtnē lokalizētām 50'000 militārpersonām.
Šai pilsētai ir arī visai populārs futbola klubs FC Kaiserslautern.. Un šajā sestdienā kā reizi tam bija spēle pret FC Heidenheim, kas attiecīgi nozīmēja, ka vilciens bija parpildīts ar šī kluba faniem, kas līksmoja jau pirms spēles, kuru viņi arī beigās uzvarēja, ja nemaldos, ar 4:0. Pārpildīti bija arī krogi, kafejnīcas un ielas.

Nezinu, vai laikapstākļu vīriņš bija speciāli sazvērējies pret mani, vai man vienkārši nepaveicās, bet tajā sestdienā bija visai auksts, drēgns un lija visas dienas garumā.. Tam par pretstatu gan piektdien, gan svētdien un arī pirmdien spīdeja spoža saule

Kaiserslautern ir pārsteidzoši daudz strūklaku. Visdažādāko formu un visdažādākajiem notikumiem/cilvēkiem veltītu. 

Visas gan es nenofotogrāfēju..

Ķeizara strūklaka ar ļoti grzniem un sarežģītiem ornamentiem, kam katram ir sava nozīme, 

kas paskaidrota uz blakus esošā plakāta

Japanas darzs ir neliela idilliska vietiņa pilsētas centrā, kas simbolizē idealizētu dabas stūrīti, kur itin viss - ūdens, akmens krāvumi, apzaļojumi - veido kopīgu simpfoniju, kas ir lieliski piemērota miera gūšanai no trauksmainās pilsētas rosmes otrpus šī dārza žogam.. Man gan ir žēl, ka šajā dienā lija lietus. Esmu pārliecin āta, ka saulainā laikā šis Japānas dārzs izskatās neatkārtojami :)

 Gartenschau - LEGO izstade. Gartenschau būtībā ir milzīgs parks, ar tam pieguļošām ēkām, kurās atrodas izstāžu zāles. Vienā no šīm zālēm šobrīd ir apskatāma "Die Grosse LEGO-Ausstellung" jeb lielā LEgo izstāde. Patiesībā nemaz tik liela tā nebija. Noteikti gaidīju ko vairāk un kaut ko iespaidīgāku. Jebkurā gadījumā man patika arī tas, ko šeit redzēju.

Atradu sevi - LEGO ķīmiķi :D

Un arī Bitīti Maiju :)

 

Gartenschau - parks atrodas izbijušu sarkanā smilšakmens lauztuvju teritorijā un tā vienā malā vēl redzami šie sarkanā šmilšakmens atsegumi. Parka teritorijā izkārtoti dažādas ziedu dobes, kas attiecinātas uz dažādiem gadalaikiem, t.i. tajās puķes sastādītas pēc to ziedēšanas laikiem. 

Cik sapratu no aprakstiem, tad daļa šī parka veidota kā izglītojošs ceļojums bērniem cauri gadu tūkstošiem akcentējot to, kā attīstījās dzīvā daba un kādi dinozauri kurā laika periodā bija sastopami uz Zemes. Man kā pieaugušajam, kas vairāk vai mazāk šo stāstu jau zina, tas likās gana interesanti :) 

Par spīti lietainajiem laikapstākļiem sestdiena tika jauki pavadīta, redzēts kas jauns un iepazīta jauna pilsēta.. Un par to man ir prieks :)

Atkaltikšanās Vurcburgā

Stipri novēloti rakstu šo ziņu, bet labāk vēlu nekā nekad :)

Pagājuši gandrīz divi gadi kopš es atvadījos no saviem Erlangenas Erasmus draugiem. Marta vidus ir tas laiks, kad mēs viens otru toreiz sākām iepazīt, kad sākām mūsu kopīgo piedzīvojumu Vācijā. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd no mūsu 20 cilvēku grupas 6 atrodas Vācijā. Vai tās būtu studijas, prakse, komandējums vai pastāvīgs darbs tam nav diži lielas nozīmes. Esam visi lokalizējušies Vācijas vidienē un jocīgā kārtā tādā kā puslokā, bet nostaļģijas vadīti mēs visi satikāmies ģeogrāfiskā viduspunktā Vurcburgā :) un tas bija 14. un 15. martā.

Tā jau nebūtu Vācija, lai mana nokļūšana līdz Vurcburgai ar vilcienu netiku sarežģīta līdz pēdējam :) 3 parsēšanās un astronomiskas cenas vai normāla cena un 5 parsēšanās :D ne pārāk patīkami izvēles varianti.. Bet palīgā nāca ungārs Mikloš, kurš komandējumu pavada ciemā blakus Frankfurtei. Tad abi kopīgi nonācām pie plāna, ka es ar vilcienu braucu līdz Hanau, kur viņš mani savākmn ar auto, lai tālāk dotos kopā. Nokļūšana līdz Vurcburgai būtu bijusi daudz patikamāka, ja viņš, braucot pa autobāni ar 150 km/h, nebutu tā starp citu pateicis, ka savas tiesības būtībā ir nopircis, jo nevarēja nolikt braukšanas eksāmenu.. Tad nu atlikušo ceļu pavadīju bezmazvai iekrampējusies sēdeklī.
Kad beidzot bijām nokļuvuši līdz Vurcburgas centram, trīsreiz apbraucām ap kvartālu, kur atradās mūsu hostelis, meklējot vietu, kur noparkoties, bet neveiksmīgi :D beigās ar itāļa Marco palīdzību, kurš jau mūs gaidīja pie hosteļa, ātri vien atradām vietu vilciena stacijas autostāvvietā.. Ne velti jāpiemin, ka pie Mikloša auto vairs nekāpšu :D

Kad beidzot visus bijām sagaidījuši, nolikām mantas mūsu istabiņā un devāmies pusdienās. Pusdienas izvērtas par divu stundu ilgu pasēdēšanu pie alus glāzēm, pārrunājot, kā kuram gājis pa šo laiku, smejoties un atceroties piedzīvojumus Erlangenā, kā ari plānojot šī gada Bergkirchweih apmeklējumu maija beigās.

Marco, Simona, Mikloš, Marco, Marco, Līga

Pēc pusdienām devāmies apskatīt pilsētu. Jāatzīst, ka arī Vurcburga diži neatšķiras no citām Vidusvācijas pilsētām, kurās esmu bijusi. Tā pati aura, tās pašas neskaitāmās baznīcas un klusās ieliņas. Bet vienalga skaista pilsēta. Tās tilts pār Mainu man ļoti atgādināja Rēgensburgu.

Divas ēkas šo pilsētu gan padara īpašu - Vurcburgas pils un Rezidence.

Uz pils fona

Brīnumskaista skulptūra, ko uzgāju pils darzā. Tikai tā arī nesapratu, kam tā veltīta

 

Rezidences priekšā, kas ir atzīta par Unesco mantojumu

Sestdienas vakarā kā jau pienākas entuziasma pilni devāmies izklaidēties, bet mums par lielu pārsteigumu nekur netikām ielaisti. :D Sākotnēji nesapratām, kāpēc tā. Tikai nākošā rītā atklājām iemeslu: Vurzburgas iedzīvotājiem ir visai noraidoša attieksme pret ārzemniekiem. To konstatējām, kad svētdienas rītā attapāmies protesta vidū pie Centrālās stacijas.. Visai neomulīga atmosfēra tur tobrīd valdīja..

Atlikušo dienas daļu arī pavadījām izstaigājot Vurcburgas centru un vecpilsētu, kur tieši šajā nedēļas nogalē kā reizi bija pirmais pavasara sveikšanas gadatirgus. Vēl uzņēmām pēdējo foto pie pieminekļa Vecajai Ostai un sķīrām ceļus, dodoties katrs uz savu māju pilsētu.

Es mājup devos, izmantojot Līdzbraucēja pakalpojumus.. :D Kā izrādās, tad arī Vācijā ir ļoti populāri šāda līdzbraucēju kustība, kur autovadītājs piedāvā brīvās vietas savā auto :) šādi ceļot ir ērtāk, bieži ātrāk un arī patīkamāk, jo laiku var pavadīt pļāpājot ar šoferīti. Mani mājup veda vietējā meitene no Vurcburgas, kura studē Manhaimā. Tad tālāk līdz Grūnštatei devos ar vilcienu.

Kopumā lieliski pavadīta nedēļas nogale ar lieliskiem cilvēkiem!