Atkaltikšanās Vurcburgā

Stipri novēloti rakstu šo ziņu, bet labāk vēlu nekā nekad :)

Pagājuši gandrīz divi gadi kopš es atvadījos no saviem Erlangenas Erasmus draugiem. Marta vidus ir tas laiks, kad mēs viens otru toreiz sākām iepazīt, kad sākām mūsu kopīgo piedzīvojumu Vācijā. Tā nu ir sanācis, ka šobrīd no mūsu 20 cilvēku grupas 6 atrodas Vācijā. Vai tās būtu studijas, prakse, komandējums vai pastāvīgs darbs tam nav diži lielas nozīmes. Esam visi lokalizējušies Vācijas vidienē un jocīgā kārtā tādā kā puslokā, bet nostaļģijas vadīti mēs visi satikāmies ģeogrāfiskā viduspunktā Vurcburgā :) un tas bija 14. un 15. martā.

Tā jau nebūtu Vācija, lai mana nokļūšana līdz Vurcburgai ar vilcienu netiku sarežģīta līdz pēdējam :) 3 parsēšanās un astronomiskas cenas vai normāla cena un 5 parsēšanās :D ne pārāk patīkami izvēles varianti.. Bet palīgā nāca ungārs Mikloš, kurš komandējumu pavada ciemā blakus Frankfurtei. Tad abi kopīgi nonācām pie plāna, ka es ar vilcienu braucu līdz Hanau, kur viņš mani savākmn ar auto, lai tālāk dotos kopā. Nokļūšana līdz Vurcburgai būtu bijusi daudz patikamāka, ja viņš, braucot pa autobāni ar 150 km/h, nebutu tā starp citu pateicis, ka savas tiesības būtībā ir nopircis, jo nevarēja nolikt braukšanas eksāmenu.. Tad nu atlikušo ceļu pavadīju bezmazvai iekrampējusies sēdeklī.
Kad beidzot bijām nokļuvuši līdz Vurcburgas centram, trīsreiz apbraucām ap kvartālu, kur atradās mūsu hostelis, meklējot vietu, kur noparkoties, bet neveiksmīgi :D beigās ar itāļa Marco palīdzību, kurš jau mūs gaidīja pie hosteļa, ātri vien atradām vietu vilciena stacijas autostāvvietā.. Ne velti jāpiemin, ka pie Mikloša auto vairs nekāpšu :D

Kad beidzot visus bijām sagaidījuši, nolikām mantas mūsu istabiņā un devāmies pusdienās. Pusdienas izvērtas par divu stundu ilgu pasēdēšanu pie alus glāzēm, pārrunājot, kā kuram gājis pa šo laiku, smejoties un atceroties piedzīvojumus Erlangenā, kā ari plānojot šī gada Bergkirchweih apmeklējumu maija beigās.

Marco, Simona, Mikloš, Marco, Marco, Līga

Pēc pusdienām devāmies apskatīt pilsētu. Jāatzīst, ka arī Vurcburga diži neatšķiras no citām Vidusvācijas pilsētām, kurās esmu bijusi. Tā pati aura, tās pašas neskaitāmās baznīcas un klusās ieliņas. Bet vienalga skaista pilsēta. Tās tilts pār Mainu man ļoti atgādināja Rēgensburgu.

Divas ēkas šo pilsētu gan padara īpašu - Vurcburgas pils un Rezidence.

Uz pils fona

Brīnumskaista skulptūra, ko uzgāju pils darzā. Tikai tā arī nesapratu, kam tā veltīta

 

Rezidences priekšā, kas ir atzīta par Unesco mantojumu

Sestdienas vakarā kā jau pienākas entuziasma pilni devāmies izklaidēties, bet mums par lielu pārsteigumu nekur netikām ielaisti. :D Sākotnēji nesapratām, kāpēc tā. Tikai nākošā rītā atklājām iemeslu: Vurzburgas iedzīvotājiem ir visai noraidoša attieksme pret ārzemniekiem. To konstatējām, kad svētdienas rītā attapāmies protesta vidū pie Centrālās stacijas.. Visai neomulīga atmosfēra tur tobrīd valdīja..

Atlikušo dienas daļu arī pavadījām izstaigājot Vurcburgas centru un vecpilsētu, kur tieši šajā nedēļas nogalē kā reizi bija pirmais pavasara sveikšanas gadatirgus. Vēl uzņēmām pēdējo foto pie pieminekļa Vecajai Ostai un sķīrām ceļus, dodoties katrs uz savu māju pilsētu.

Es mājup devos, izmantojot Līdzbraucēja pakalpojumus.. :D Kā izrādās, tad arī Vācijā ir ļoti populāri šāda līdzbraucēju kustība, kur autovadītājs piedāvā brīvās vietas savā auto :) šādi ceļot ir ērtāk, bieži ātrāk un arī patīkamāk, jo laiku var pavadīt pļāpājot ar šoferīti. Mani mājup veda vietējā meitene no Vurcburgas, kura studē Manhaimā. Tad tālāk līdz Grūnštatei devos ar vilcienu.

Kopumā lieliski pavadīta nedēļas nogale ar lieliskiem cilvēkiem!

Cīņa ar vienmuļību

Darbs, mājas, darbs, mājas, darbs, mājas..
Pati sev sāku izklausīties pēc Gustavo dziesmas:
"Stabs, stabs, stabs, stabs.
Koks, koks, žogs, žogs.
Māja, māja, logs, logs.
Vai! Kas ar mani?"

Dažreiz man liekas, ka doties kādā piedzīvojumā ar zināmām cerībām un gaidām var būt pats ļaunākais, ko cilvēks ar sevi var izdarīt.. Tas ir sava veida mazohisms, kurš tad dot vēl vienu iemeslu vai iespēju sevi pašaustīt, kad šīs cerības vai gaidas nepiepildās, vai tajās sanāk vilties.
Jāatzist, ka šāds mazais mazohists mīt arī manī.. diemžēl.

Pirmkārt jau, jāsaprot, ka Erasmus studijas un Erasmus prakse ir divas pavisam dažādas lietas. Ja pirmajā gadījumā cilvēks tiek ielikts tādā vidē, kurā ir tādi paši jaunieši - studēt un ceļot griboši, ar vēlmi iegūt jaunus draugus, iepazīt citas kultūras - un kurā ir visu šo veicinoši apstākļi, tad otrajā tas ir gluži pretēji. Cilvēks dodas strādāt, iekļauties jaunā kolektīvā un dzīves ritmā kā ikviens viņa kolēģis. Tas, protams, ir arī galvenais mērķis, taču nereti nākas attapties pret faktu, ka svešā vietā cilvēks sāk justies viens. Šajās situācijās bieži nav tādas auglīgas augsnes, kur atrast kādu kompanjonu brīvajam laikam. Un es teiktu, ka tiem, kuri var apgalvot pretējo, ir paveicies.

Otrkārt, ja mans personīgais mērķis tomēr ir bijis ierasties šeit, lai gūtu pieredzi un nevis lai izklaidētos, tad kāpēc tas mani tā moka? Es vēl aizvien pieturos pie pirmā mērķa patiesuma un apzinos tās priekšrocības, ko man šī pieredze var dot un dos. Bet it kā par spīti tam ik pa laikam attopos pie domas - viss, man pietiek.. Laikam tomēr zemapziņā gaidīju tādu kā Erasmus-community, kura dotu iespēju atrasties cilvēkos.. un tās neesamība tad rada iekšēju vilšanos. No otras puses, ja gaidīju nez kādu sabiedrisko dzīvi, tad kāpēc, meklējot prakses vietu, es nepievērsu uzmanību uzņēmuma atrašanās vietai, pilsētas lielumam un tamlīdzīgai informācijai? Tajā mirklī tas likās mazsvarīgi. Varbūt esmu pārvērtējusi savas spējas? Varbūt tomēr esmu atkarīga no sabiedrības sev apkārt? Vai arī esmu pārāk pie tās pieradusi? Kārtējie jautājumi, kas dod iespēju sevi pamocīt vēl drusku vairāk..

Un kādēļ es šo visu tagad šeit rakstu? Man patiesībā nepatīk šādi vispārīgi vāvuļojumi, filosofiski sacerējumi vai iekšējās pasaules atkailināšana un izlikšana publiskai apskatei, taču vienu gan es varu pateikt - to rakstu, lai jūs zinātu, ka esmu dzīva un vesela, ka mans blogs ir kluss nevis tāpēc, ka ar mani nav kaut kas kartībā, bet gan tāpēc, ka man vienkārši nav par ko rakstīt, manā dzīvē šeit nenotiek praktiski nekas aizraujošs vai vismaz puslīdz interesants, lai tas būtu rakstisku vārdu vērts. Šī ir tikai publiska atskaite mājiniekiem, ka neesmu pazudusi..

Uz šīs nots tad saku: Mahlzeit, meine Gute!