Darbs, mājas, darbs, mājas, darbs, mājas..
Pati sev sāku izklausīties pēc Gustavo dziesmas:
"Stabs, stabs, stabs, stabs.
Koks, koks, žogs, žogs.
Māja, māja, logs, logs.
Vai! Kas ar mani?"
Dažreiz man liekas, ka doties kādā piedzīvojumā ar zināmām cerībām un gaidām var būt pats ļaunākais, ko cilvēks ar sevi var izdarīt.. Tas ir sava veida mazohisms, kurš tad dot vēl vienu iemeslu vai iespēju sevi pašaustīt, kad šīs cerības vai gaidas nepiepildās, vai tajās sanāk vilties.
Jāatzist, ka šāds mazais mazohists mīt arī manī.. diemžēl.
Pirmkārt jau, jāsaprot, ka Erasmus studijas un Erasmus prakse ir divas pavisam dažādas lietas. Ja pirmajā gadījumā cilvēks tiek ielikts tādā vidē, kurā ir tādi paši jaunieši - studēt un ceļot griboši, ar vēlmi iegūt jaunus draugus, iepazīt citas kultūras - un kurā ir visu šo veicinoši apstākļi, tad otrajā tas ir gluži pretēji. Cilvēks dodas strādāt, iekļauties jaunā kolektīvā un dzīves ritmā kā ikviens viņa kolēģis. Tas, protams, ir arī galvenais mērķis, taču nereti nākas attapties pret faktu, ka svešā vietā cilvēks sāk justies viens. Šajās situācijās bieži nav tādas auglīgas augsnes, kur atrast kādu kompanjonu brīvajam laikam. Un es teiktu, ka tiem, kuri var apgalvot pretējo, ir paveicies.
Otrkārt, ja mans personīgais mērķis tomēr ir bijis ierasties šeit, lai gūtu pieredzi un nevis lai izklaidētos, tad kāpēc tas mani tā moka? Es vēl aizvien pieturos pie pirmā mērķa patiesuma un apzinos tās priekšrocības, ko man šī pieredze var dot un dos. Bet it kā par spīti tam ik pa laikam attopos pie domas - viss, man pietiek.. Laikam tomēr zemapziņā gaidīju tādu kā Erasmus-community, kura dotu iespēju atrasties cilvēkos.. un tās neesamība tad rada iekšēju vilšanos. No otras puses, ja gaidīju nez kādu sabiedrisko dzīvi, tad kāpēc, meklējot prakses vietu, es nepievērsu uzmanību uzņēmuma atrašanās vietai, pilsētas lielumam un tamlīdzīgai informācijai? Tajā mirklī tas likās mazsvarīgi. Varbūt esmu pārvērtējusi savas spējas? Varbūt tomēr esmu atkarīga no sabiedrības sev apkārt? Vai arī esmu pārāk pie tās pieradusi? Kārtējie jautājumi, kas dod iespēju sevi pamocīt vēl drusku vairāk..
Un kādēļ es šo visu tagad šeit rakstu? Man patiesībā nepatīk šādi vispārīgi vāvuļojumi, filosofiski sacerējumi vai iekšējās pasaules atkailināšana un izlikšana publiskai apskatei, taču vienu gan es varu pateikt - to rakstu, lai jūs zinātu, ka esmu dzīva un vesela, ka mans blogs ir kluss nevis tāpēc, ka ar mani nav kaut kas kartībā, bet gan tāpēc, ka man vienkārši nav par ko rakstīt, manā dzīvē šeit nenotiek praktiski nekas aizraujošs vai vismaz puslīdz interesants, lai tas būtu rakstisku vārdu vērts. Šī ir tikai publiska atskaite mājiniekiem, ka neesmu pazudusi..
Uz šīs nots tad saku: Mahlzeit, meine Gute!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru