"Viens pats mājās"

Pienākušas Lieldienas. Njā, bet sajūtas nekādas. Un mums šeit pat nav sniega. Rodas sajūta, ka esmu Kevins no filmas "Viens pats mājās", jo visi mani bloka biedri devušies uz mājām. Arī lielākā daļa no Erasmus studentiem ir prom. Un tas mani tiešām pārsteidz! Varētu teikt, ka pilsēta nedaudz izmirusi..

Vesels mēnesis - tieši tik ilgi es jau dzīvoju Vācijā. Grūti aptvert šo faktu. Laiks aizskrēja nemanot. Ar kolēģiem jau runājam, ka nepaspēsim ne acu pamirkšķināt, kad jau būs pienākušas jūlija beigas. Bet es cenšos par to nedomāt, jāizbauda katrs mirklis, esot šeit.

FIT kursi nu jau ir beigušies. Tagad atliek tikai gaidīt gala testa atzīmi. Esmu ļoti apmierināta ar šiem kursiem. Lieliska kompānija ar lielisku pasniedzēju. Mūsu kursa līmenis prasīja runāt par vēsturi, kultūru un mākslu. Tātad daudz jauna esmu uzzinājusi par Vāciju, Angliju, Somiju, Japānu, Argentīnu, Spāniju, Itāliju un Izraēlu. Pati esmu mēģinājusi izskaidrot visiem Latvijas atbrīvošanos no Padomju Savienības un to, cik sāpīgs vēl aizvien ir šis temats latviešu sirdīs. Un, lai neradītu tikai cietēju tēlu visu acīs, pastāstīju arī par Jāņu tradīcijām, kas izrādās arī Skandināvijā ir ļoti līdzīgas. :)

Ar šo kursu grupu devāmies apskatīt Reihspartijas teritoriju, kur pašlaik izvietots Dokumentācijas centrs, Hitlera un nacistu muzejs.

Dokumentācijas centra ēka ir veidota pēc grieķu kolizeja līdzības. Tai vajadzēja būt 70 m augstai robustai, varenību apliecinošai ēkai, taču tā netika pabeigta. Tā bija paredzēta, ka milzīga nacistu pulcēšanās vieta, kurā Hitlers tiktu attainots kā persona, kas stāv pāri parastajai tautai. Šīs un arī pārējā teritorijā būvētu ēku smagnējais izskats un milzīgās proporcijas bija domātas, lai tiktu izslēgta individualitāte tautā. Visi cilvēki blakus tām liekas niecīgi un nenozīmīgi, laužu masa izskatās vienveidīga.

Tāda šī ēka izskatās šobrīd un apakšā ar dzeltenu iekrāsots neuzceltās, bet plānotās ēkas šajā teritorijā.

No kolizeja uz pārējo ieplānoto teritoriju veda Lielā Iela, kas izlikta ar noteikta izmēra kvadrātveida plāksnēm, lai nacistu zaldātiem būtu vieglāk soļot. Viena plāksne atbilst diviem soļiem.

 

Reihstāga svētkiem, kas masu ziņā bija grandiozs pasākums, tika uzbūvēts Cepelīnlaukums. Milzīgs laukums, kurā tika pulcēti vairāk kā 50'000 vāciešu un tika rīkotas dažādas militārās spēles, deju priekšnesumi, Hitlera uzrunas, kas viss bija paredzēts jauniešu piesaistīšanai nacistu armijai.

 

Muzejs arī ir milzīgs. Ja esat bijuši Rīgā Okupācijas muzejā, tad laika ziņā ir vienlīdz liels. Ar divām stundām tur nepietiek, lai visu apskatītu, izlasītu un arī saprastu. Muzejs sniedz ieskatu arī laikā pirms II PK, kas dod iespēju nedaudz izprast Hitlera rīcības motīvus (bet nekādā gadījumā attaisnot). Mani visvairāk iespaidoja viens no pēdējiem eksponātiem - videoieraksts no tiesas prāvas, kurā Hitlera padotie attaisnojas, ka viņiem nav bijusi ne mazākās nojausma par to, kas notiek koncentrācijas nometnēs.. Pārsteidzoši!
Reihspartijas teritorija ir tiešām iespaidīga. Noskaņojums, kas rodas apstaigājot šīs būves, tiešām ir mazliet depresīvs. Un laikapstākļi arīdzan nepalīdzēja - apmācies, nelieli mīnusi un spēcīgs vējš. Pamatīgi nosalām, bet es tik priecājos par kārtīgu vēju, kas Erlangenā nemaz tik bieža parādība nav.

 

Pirmā rindā: Jodie (Anglija), Adriana (Argentīna), pasniedzēja Susanna, Sana (Izraēla), Alice (Anglija), es, Yuka (Japāna)
Otrā rindā: Elena, Frančeska (Itālija), Akiko, Ryo, Shintaro (Japāna), Anna (Somija), Marie del Mar (Spānija), Oskari (Somija)

Vēl pirms lielākā daļa no Erasmusiešiem devās prom es ar ungāru pāri Agneš un Daniel izdomājāt sarīkot pankūku-keksiņu vakaru. :) Tas tiešām izdevās lielisks! Izrādās, ja angliski saka pancakes, visi saprot rauga pankūkas, bet plānās tiek sauktas par Crepes. Mans kaimiņš Benedikts, vegāns būdams,  bija sajūsmā par manis ceptajiem keksiņiem. Paldies Ketlīnai par vegāno recepti! :)

 

 

Lukaš paņēma līdzi ģitāru un mēs varējām kārtīgi izdziedāties. Kā pirmā dziedāt dabūju es, jo izrādījās, ka neviens īsti nemāk Bītlu dziesmu Help! (patiess pārsteigums!). Tā nu es nogaudoju to viena (turot gan vārdus priekšā). Pēc tam, kad Alice sāka dziedāt, man patiešām palika kauns par savu dziedāt (ne)prasmi. Alice visu mūžu mācījusies klasisko dziedāšanu. Skaņa, ko viņa spēj radīt, ir tiešām iespaidīga! Pat skudriņas noskrēja pa muguru!

Njā, un, kamēr tiku līdz šī ieraksta beigām, aiz loga sāka snigt :(

Priecīgas Lieldienas visiem! ;)