Mazie notikumi

Pa vidu visādiem lielākiem notikumiem pēdējā mēneša laikā ir bijuši arī dažādi mazāki notikumi, pasākumi un kopā būšanas.

10. maijā nosvinējām Marco dzimšanas dienu. Itāļi ir lieli gardēži. Marco mūs sagaidīja ar visādiem paša gatavotiem našķiem, piemēram, ar Nutellu pildītām pankūkām un makten gardu riekstu kūku.

Jubilārs ar meitenēm: Agneš, Līga, Ella, Marco, Franceska, Alice, Thais.

26. maijā čeki un slovāki apvienojās, rīkojot Čehoslovāku kulinārās izvirtības, un sagaidīja mūs ar skābu kāpostu zupu visai īpatnējā izpildījumā - bez kartupeļiem un grūbām, bet ar sēnēm. Ja dažiem likās savādi tas, ka "slāviskās" tautas pie zupas liek klāt skābo krējumu, tad mani ieradumi viņus pamatīgi šokēja. Es pie skābu kāpostu zupas klāt lieku cukuru :)

28. maijā beidzot mums izdevās atklāt grillēšanas sezonu. Diezgan pārsteigta biju, redzot, ka daži pat karbonādes un steikus uz grilla izlēma cept :D

30. maijā Ella un Oskari sarīkoja feinu Lazanjas vakaru. Jau atkal izsmējāmies līki un iemācījāmies jaunu galda spēli Mamutu medības.

4. jūnijā Chris saorganizēja mums poļu vakariņas. Nedēļas nogalē pirms šī pasākuma viņš bija aizbraucis uz Poliju un tur viņa mamma uztaisīja tādu kā skābu kāpostu sautējumu, kuru tad Chris atgādāju mums uz Erlangenu. Kā Guillaume izteicās: "Jau atkal skābēti kāposti?!" :D :D Bija gardi. Ar visu to, ka arī šajā ēdienā ir sēnes, kuras man negaršo.

8. jūnijā es ar Ellu devāmies Dirndl meklējumos. Jau kādu menesi plānojām doties pielaikot, kā tad mums piestāv Bavārijas tradicionālās kleitas. Beidzot sagaidījām saulainu dienu. Dikti sapriecājos, kad atradu Dirndl Liepājas karoga krāsās - tumši zaļā un sarkanā. Es pat savējo ļoti labprāt būtu nopirkusi, ja vien tāds brīnums nemaksātu 100 eiro. Maksāt tādu summu par kleitu, ko uzvilkšu labi, ja divas reizes, man roka necēlās..

Bet vakarā, īstenojot fikso ideju, sarīkojām picu un kino vakaru. Es, Ella, Marco un Juraj uzņēmāmies sacept picas - uz 11 cilvēkiem 8 picas. Ņēmāmies divarpus stundas, izmantojot divas cepeškrāsnis. Noskatījāmies "Thank you for smoking" un "Project X"

Vilšanās

Milzīga vilšanās mani piemeklēja pagājušajā nedēļas nogalē. Aprīlī man ļoti veiksmīgi iegūt autobusa biļetes uz Minheni 1. un 2. jūnijam (turp un atpakaļ) tikai par diviem eiro. Biju ļoti sapriecājusies par šādu veiksmi un ar nepacietību gaidīju pienākam jūniju.
Diemžēl nevienam citam no Erasmusiešiem šo piedāvājumu no kompānijas Flixbus neizdevās izmantot un man jau likās, ka būs vien jādodas uz Minheni vienatnē. Bet galu galā man izdevās atrast potenciālus līdzbraucējus - ungāru pāri Agneš un Daniel. Visi kopā cītīgi izplānojām, ko kurā dienā vēlamies redzēt. Taupības nolūkos izlēmām, ka izmantosim Couchsurfing pakalpojumus, kas principā ir viesošanās pie vietējiem iedzīvotājiem bez jebkādas samaksas. Izsūtījām n-tās vēstules, bet lielākā daļa diemžēl atgriezās ar noraidošām ziņām. Kad sapratām, ka šis variants diemžēl neīstenosies, sākām meklēt vietas hosteļos, bet, protams, ka visi hosteļi jau bija pilni.Tā diemžēl mēs arī naktsmājas neatradām.
Bet tā jau nebija pati lielākā problēma. Laikapstākļi! Kā jau droši vien visās ziņu pārraidēs tika ziņots, Centrālajā Eiropā bija milzīgas lietavas. Arīdzan Vācijā. šeit Erlangenā lija trīs nedēļas no vietas ar īslaicīgiem pārtraukumiem. Un temperatūra reti reizi uzsila līdz +15. Tā nu arī 1. un 2. jūnijā laika prognozes solīja pamatīgas lietusgāzes un knapus +10. Būtu bijis silts, mēs būtu atraduši telpi un pārlaiduši nakti šādā veidā, bet ne jau pie šiem laika apstākļiem :/
Tā nu mēs nekur neaizbraucām. Tā vietā uzrīkojām nelielu spēļu vakaru manās mājās ar picām un našķiem. Mirklī, kad man likās, ka vakars izdevies gana labs, viss pārvērtās. Es saindējos ar pārtiku. Pareizāk sakot, ar baltvīnu. Tik slikti nebiju juties ļoti ilgi, turklāt tikai pēc divām glāzēm. Izrādījās, ka šis vīns stāvējis atvērtā veidā plauktā pāris nedēļas, par ko mani neviens no dzīvokļa biedriem nepabrīdināja. Bet gadās arī tā..

Eurovision

Ak, Eirovīzija! Tas, ko lielākā daļa latviešu uzskata par izsmieklu, vēl aizvien ir lielā cieņā citviet Eiropā, it sevišķi Balkānu valstīs un Centrāleiropā.
Šogad tīri kompānijas pēc arī es izlēmu pievienoties visiem un skatīties šo parodiju.
Pusfinālus skatījāmies tikai kādi 5 cilvēki. Skatījāmies - tas tāds neliels pārspīlējums. Vairāk diskutējām par visu ko citu. :)
Uz finālu gan sanāca ļoti daudz skatītāju. Gandrīz vai visiem nepietika vietas TV istabā :D Sanākušo publiku varēja iedalīt divās daļās: viena, kurai Eirovīzija vajadzīga tikai kā fona mūzika, otra - īsti fani. Turklāt fanu bija izteiktā mazākumā. Bet tas neliedza viņiem visu laiku aizrādīt pārējiem, ka par skaļu (vai ne par tēmu) sarunājamies..
Tas galu galā noveda pie situācijas, kurā es un 5 puiši devāmies uz blakus istabu spēlēt biljardu un galda futbolu. Tā kā abas istabas šķir tikai stikla siena, tad varētu teikt, ka mēs tik un tā "skatījāmies" Eirovīziju :D Pēc šova beigām arī pārējie pievienojās mums uz pāris galda futbola mačiem :)

Der Berg ruft!

Bergkirchweih jeb der Berg ir senākais un viens no lielākajiem alus festivāliem (folkfests) Bavārijā. Protams, Minhenes Oktoberfest ir daudz lielāks, taču paši vācieši saka, Bergkirchweih Erlangenā ir tradicionālāks, jo tajā nav tik daudz tūristu. Bergkirchweih tiek atzīmēts jau 5. gadsimtus (kopš 1755.g.). Festivāls tiek rīkots kilometru garā Burgberg pakalna parkā, kura vienu daļu aizņem dažādi alus pagrabi ar aptuveni 11'000 sēdvietā, kas to padara par lielāko alus dārzu Eiropā. Diezgan iespaidīgi, vai ne? :) Parka otrā daļā ir izvietotas dažādas ēdināšanas būdiņas un dažādi karuseļi. Ēdienu ziņā viennozīmīgi dominē tradicionālie Bretzel, štovēti kāposti ar sardeli, kartupeļu klimpas  Knodel (neesmu pārliecināta, vai tulkoju pareizi), bet tajā pašā laikā ir atrodami arī citādi piedāvājumi, piemēram, ungāru Langoš. Viens gan mani pārsteidza - šim festivālam tradicionāli piederošas ir milzīgas piparkūkas ar dažādiem rotājumiem, ko mēs, latvieši, stādāmies priekšā tikai Ziemassvētku tirdziņos.
Bergkirchweih tiek svinēts divpadsmit dienas (šogad no 16. līdz 27. maijam), kuru laikā to apmeklē ap miljons cilvēku (salīdzinājumam - Erlangenā dzīvo tikai 120'000 iedzīvotāju). Katru vakaru ir dzirdami dažādu stilu dzīvie koncerti. Katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Izklaides parkā turpinās līdz 23 vakarā. Pēc tam visi apmeklētāji milzīgā plūsmā dodas uz pilsētas centru (5 min. attālumā) un ieņem labākās vietas krogos, bāros un klubos, un ballīte turpinās līdz rītausmai.
Komisks man liekas fakts, ka pat universitāte piešķirt vienu oficiāli brīvu dienu, lai dotos uz Berg.
Lai nešaubīgi kādam paziņotu, ka persona dodas uz festivālu, tiek lietota frāze: "Der Berg ruft!", kas nozīmē "Pakalns sauc!".
Šajā laikā gandrīz katra sieviete ir tērpusies tradicionālajā vācu kleitā Dirndl un gandrīz katrs vīrietis ir uzvilcis tradicionālo tērpu Lederhosen. Pilsētā čum un mudž no dažnedažādāko krāsu kombinācijām šajos tērpos.

 

Šis festivāls ir tiešām kaut kas fantastisks. Atmosfēra ir burvīga, rodas sajūta, ka esi viens no vāciešiem, jo visi tik draudzīgi un runātīgi (jeb alus dara savu :D ). Visi apmeklētāji kopīgi bauda svētkus, iemalko alu un vienojas kopīgās dziesmās. Lustīgākie uzsāk dančus. Vārdu sakot, jautrība sit augstu vilni. 
Vienīgais, kas pabojāja līksmošanu bija nemitīgais lietus, kas pavadīja visas divpadsmit dienas. Tādēļ, protams, tiklīdz lietus nedaudz aprimās, visi kā viens devāmies uz Berg. Jāatzīst, ka es tur pabiju tikai trīs vakarus.