Mājupceļš

Mājupceļam izvēlējos diezgan neierastu veidu. Brālis ļoti vēlējās atbraukt uz Vāciju. Vienalga kad, vienalga kā. Domājām, ko un kā, līdz mirklim, kad viņš izteicās, ka vēlas atbraukt man pakaļ uz Erlangenu ar auto. Sākotnējais plāns bija tāds ierasts - vienkārši braukt cauri Polijai un viss. Bet viņam radās cita ideja. Pēdējā laikā viņam nesanāk diez ko daudz laika grāmatu lasīšanai un tāpēc viņš vienmēr cenšas atrast kādu veidu, kā apvienot dažādas idejas ar brīvu brīdi lasīšanai.
Tad nu arī īstenojām viņa plānu. Viņš no Liepājas devās uz Klaipēdu, no turienes ar prāmi uz Ķīli un tad taisnā vīlē cauri visai Vācijai līdz Erlangenai. Atpakaļ ceļš tādā pašā stilā.
Ceļš no Erlangenas līdz Ķīlei labi garš - gandrīz 700 km, bet viss šis ceļā gabals ir vieni autobāņi vien. Izbraucām ceturtdien 10 no rīta. Kopā mašīnā pavadījām 7 stundas. Būtu bijis mazāk, ja būtu braukuši cauri tunelim zem Hamburgas nevis cauri pilsētai, tā teikt palaidām garām īsto pagriezienu :D Bet vienalga šis laiks pagāja nemanot. Likās nupat tikai iesēdāmies un jau esam galā. Lūk, ko nozīmē, ka brāli pusgadu nebiju satikusi :D
Hamburgu un Ķīli tik tā pa auto logu redzēju, bet likās, ka esmu tajās bijusi. Jā, Hamburgā vienreiz bija būts, bet Ķīlē vēl nekad. Visas tās Vācijas pilsētas tik ļoti līdzīgas savā starpā..
Uz prāmi ceļā jāpavada 21 stunda. Sākumā likās, kas tad tas ir. Tāds nieks vien.. BET! Šis bija kravas kuģis nevis kāds kruīza prāmis. Izklaides iespējas stipri ierobežotas, lai neteiktu, ka neesošas. 1 restorāns, 1 kafejnīca un 1 bārs. Katrā pa televizoram. Un tas arī ir viss. Nakti izgulēt nekādu problēmu, bet nākošā rītā sanāca 8 stundas nīkt TV priekšā vai lasot grāmatu. Bijām paņēmuši tikai pa gultas vietai. Respektīvi, bijām atsevišķās kajītēs. Es ar trim vācietēm, brālis ar 3 lietuviešiem. Tātad nekāda tusēšanās pa kajīti arī nesanāca. Dažbrīd tāda nīkšana likās tik ļoti nogurdinoša, ka sāku pat turpat TV priekšā snauduļot. Bet kad pietuvojāmies Lietuvas krastiem, enerģija pēkšņi atgriezās. Laikam sajutu, ka mājas tik tuvu. Liepājā biju piektdien pusdesmitos vakarā. Katrā gadījumā ir ko atcerēties! :)

 Auf Wiedersehen Deutschland!

Labas vakaras Lietuva!

Pēdējās nedēļas Erlangenā

Šo ierakstu veicu jau esot mājās, Liepājā. Pašai neticas, ka jau esmu šeit, tāpēc par pēdējiem notikumiem stāstīšu it kā vēl atrodoties tur :)

Man atvēlētais laiks Erlangenā lēnā garā rit uz beigām. Palikušas tikai pāris nedēļas, kurās vēl jāpaspēj noķert pēdējās emocijas, izveidot pēdējās atmiņas, kā arī nolikt atlikušos eksāmenus un nokārtot visas formalitātes pirms prombraukšanas.. Pašu pārsteidz, cik ļoti saldi sērīgs noskaņojums mani māc šajā laikā. No vienas puses dikti gribas uz mājām, esmu pēc visiem un visa sailgojusies, bet no otras puses tā negribas atstāt šo brīnišķīgo vietu, lieliskus draugus, kopīgus pasākumus..

11. jūlijā sarīkojām vēl vienu franču Crepes vakaru ar foršākajiem cilvēciņiem šeit - ar ungāru pāri un franču pāri. Izsmējāmies, kā jau vienmēr, pamatīgi.

 

13. jūlijā izlēmām ar šo pašu kompāniju apskatīt slaveno Bergkirchweih teritoriju. Visu vasaru tur strādā alus dārzi, cilvēki vēl aizvien mīl pievakarēs šeit iemalkot pa krūzei alus. Tik dīvaini redzēt šo teritoriju praktiski tukšu, nav ne tās ļaužu masas, ne smaidīgo vāciešu sejas, nav ne mūzikas, ne iereibušu dejotāju.. Bet vienalga šai vietai piemīt sava burvība. Paejoties pa kalnu uz augšu atklājām metāla skulptūru parku, dārgu privātmāju rajonu un, kā izrādījās, tornītis, ko no tāluma noturējām par baznīcas tornīti, izrādījās ūdens tornis. Diezgan grezns, tas jāatzīst. Pastaigu nobeidzām itāļu saldējuma kafejnīcā. Jāpiebilst, ka ēdienkartē visiem saldējumiem klāt bija arī kāds alkoholisks dzēriens. Es gan biju vienīgā, ka no tā arī neatteicās. Pārējie palūdza bez. :D

18. jūlijā beidzot sagaidījām arī angļu vakariņas. Bijām gan cerējuši uz kārtīgām angļu brokastīm, bet arī šāds variants mums visiem makten gāja pie sirds. :) Alice pagatavoja mums dārzeņu sacepumu jeb Cottage Pie pēc sava omammas receptes un saldajā sutināti karamelizēti āboli ar saldējumu. Tiešām gardi.

19. jūlijā atzīmējām Oskari un Ellas 21. dzimšanas dienu jau 5. gadu pēc kārtas :D Mūsu dārgie Old Lady and Granpa :D Sākumā sporta laukumā mūs sagaidīja visādas smieklīgas spēles kā ar ūdeni pildītu balonu padošana pa riņķi, kedas mešana uz tālumu, distances veikšana ar vācu valodas mācību grāmatu uz galvas un pati jautrākā sprints ar apģērbšanos un izģērbšanos, turklāt ar ziemas dūraiņiem rokās :D Pēc šādām atrakcijām jau pārcēlāmies uz atpūtas telpu un ballīte varēja sākties. Pirmo reizi nobaudīju alkoholisku kūku, kurai Oskari nebija žēlojis alkoholu :D Kā arī noslēdzām puišu divu nedēļu garumā ilgušās bārdas audzēšanas sacensības, kurās godīgā cīņā uzvarēja pats jubilārs Oskari. Lai gan Chris bārda bija garāka, šoreiz cīņu starp viņiem izšķīra spēja prezentēt savu bārdu un pārliecināt žūriju, kas sastāvēja tikai no meitenēm, ka viņu bārda iz vislabākā :D
Šajā vakarā mums visiem prieki mijās ar skumjām, jo atvadas visiem sacīja Alice, kas jau nākošā dienā devās atpakaļ uz Angliju, un es, jo nākošās nedēļas laikā eksāmenu dēļ man nevienu satikt neizdotos. Tam piedevām Agneš un Daniel bija izveidojuši ļoti sirsnīgu un jauku video ar bildēm no visa mūsu Erasmus semestra šeit, kas uzdzina nostaļģiju un lika nobirdināt pa vēl kādai asarai. Šo video kaut kad drīz arī saņemšu un varēšu jums visiem atrādīt.

Pēdējā kopbilde ar šiem fantastiskajiem cilvēciņiem. Aizmugurē: Luky, Matyaš, Tamaš, Marco. Vidū: Fanni, Francesca, Guillaume, Leedie, Līga, Alice, Juraj, Alexandra, Chris, Daniel, Agneš. Priekšā: Ella, Mikloš, Oskari, Simona.

No viena Sommerfest nākošā

Jūnijs un jūlijs ir ikgadējo Sommerfest laiks. Kā jau iepriekš minēju - šādas ballītes rīko ikviens, kam vien ir luste.

27. jūnijā savu Sommerfestu sarīkoja Tehniskā fakultāte ar nosaukumu: Faustein Sommerfest (ar atsauci uz Frankenstein). Pāris lietas, pēc kurām var uzreiz pateikt, ka tiešām atrodies Vācijā - visiem apmeklētājiem rokās ir litra alus kausi, ko šeit sauc par Maß. Bieži nemaz mazāku nav iespējams nopirkt. Un visur ir nopērkamas Bratwurst. Specifiskas garšas eļļā ceptas desiņas, kuras tiek ēstas kopā ar brokastu tipa bulciņu (apaļu, bet ne burgeru). Protams, dzīvā mūzika līdz diviem naktī un tas viss notiek universitātes teritorijā. Jāatzīst, varbūt mums ir vērts nočiept ideju un sarīkot, ko līdzīgu! Tas tiešām ir lielisks veids, ka saliedēt studentus, darbiniekus, koju iemītniekus.

28. jūnijā nosvinējām Agnes dzimšanas dienu. Meklējot dāvanu gribējām apvienot divas lietas, kas viņai ļoti patīk - galda spēles un Erasmus. Tad nu man izdevās atrast kaut ko tādu, ko Agnes atzina par perfektu dāvanu - Monopola Erlangenas izlaidumu :) Ņemot vērā, cik maza ir Erlangena, mēs visi bijām ļoti pārsteigti, ka kaut kas tāds vispār pastāv. Protams, mums bija arī jāiemēģina jaunā spēle. 7 cilvēku kompānijā Monopolu spēlēju pirmo reizi un laikam negribu atkārtot vairs nekad :D Spēle ilga 5 (!!!) stundas un tik un tā nepabeidzām. Divos naktī izlēmām, ka jāmet miers..

30. jūnijā BEIDZOT saņēmāmies un devāmies uzspēlēt boulingu! ^.^ Nezinu, kāpēc mēs tik ilgi nevarējām nobriest.. Jautrība sita augstu vilni! Šī bija pirmā reize kopš salauzu labās rokas plaukstas locītavu, kad spēlēju boulingu. Nedaudz baidījos, vai trauma neliks sevi manīt, bet nekā :) Locītava strādā kā pienākas. Toties mans līkais vidējais pirksts gan lika sevi manīt :D :D Nākošā dienā arī pleca muskuļi tādi nedaudz stīvi bija

5. jūnijā, kad gandrīz visi Erasmusieši devās uz kārtējo Sommerfestu (šoreiz Alexandrinum kojās), es devos ciemos pie sava Buddy Heidi uz spēļu vakaru. Daži gan brīnījās par manu izvēli, taču, lai to saprastu, ir jāzina, kādas ir Alexandrinum kojas. Ja jūs spējat iedomāties milzīgas kojas, kurās dzīvo ar alkoholu ļoti tuvās attiecībās esoši studenti, kuru bārā (būtībā pagrabā ar ļoti zemiem griestiem) ir atļauts smēķēt, un atmosfēru kā kaut kādā lētā caurbrauktuvē, tad jūs sapratīsiet, kāpēc man tur savu kāju negribas spert. Negribas jau nevienu aizvainot, bet šīs kojas es dēvēju par Bedri...
Lai nu kā ar Heidi un viņas draugiem iemācījos jaunas spēles - Wizard un Dominion. Abas tiešām ļoti interesantas. Pat apsveru Latvijā iegādāties Wizard :)

6. jūnijā pienāca ilgi gaidītais notikums - 59. Schloßgartenfest - universitātes rīkota grandioza balle pils pagalmā. Valdošā atmosfēra radīja sajūtu, ka atrodies kādā Holivudas filmā, kur pilsētas mērs ik gadu rīko ļoti glaunas balles sabiedrības krējumam. Tieši tāda sajūta mani nepameta visa vakara garumā. Neparakstāmi burvīga sajūta! :) Papētot publiku, jāatzīst, ka lielākais vairākums no apmeklētājiem bija profesori, pasniedzēji un citi universitātes darbinieki. Studentu tur bija salīdzinoši maz. Kā atzina mans koju biedrs Manuel, tad uz šo pasākumu vācu studenti parasti nedodas. Un, ja tomēr dodas, tad tikai ar otrajām pusītēm. Tur nu viņam taisnība. Lielākā daļa studentu, kurus tur redzējām, bija ārzemju studenti.

10. jūnijs - diena, ko gaidīju ar bailēm, neziņu un tajā pašā laikā ar viegluma sajūtu. Tā bija mana pirmā eksāmena diena FAU ar visai dīvainu eksāmena laiku 18:30. Nekad tik vēlu nebiju rakstījusi eksāmenu. Pirmais no trīs eksāmeniem, vienīgais rakstiskais, tikai rēķināmi uzdevumi - liekas - pastaiga parkā. Bet, uj, kā es maldījos.. Tīrās šausmas! Pirmā doma, kas man ienāca prātā, izejot no eksaminācijas telpas, - Spīdzināšana. Seši rēķināmi uzdevumi un katrs ar vēl tikpat apakšuzdevumiem. Visi zināmi, vairākas reizes pārskatīti, pārrēķināti un pārrunāti. Bet dotais laiks - vien nieka pusotra stunda. Kad novērotājs paziņoja, ka puse laika ir pagājusi, vienīgais, ko man gribējās darīt, bija sviest visu to pret sienu.. Nebiju par ar trešdaļu tikusi galā. Pats muļķīgākais un, varbūt jāsaka, nekaunīgākais no novērotāju puses bija jautājums pēc eksāmena - vai jums pietika laika (ar muļķīgu smīniņu sejā)..
Lai nokārtotu šo eksāmenu ir jāsavāc 60% pareizi atbilžu. Un tas ir tikai minimālajai atzīmei. Mums nepietika laika kārtīgi izlasīt uzdevumu nosacījumus, kur nu vēl pārbaudīt, vai izrēķināts ir pareizi.. Godīgi sakot, stipri šaubos, vai man izdevās tik daudz punktu savākt. Tagad 5 (!!) nedēļas ir jāsēž neziņā un jāgaida rezultāti.

Lai nomierinātu trakojošos nervus un aizdzītu tuvojošos histērijas lēkmi, tajā pašā vakarā devos uz nākošo Sommerfestu - Ludwig-Erhard kojās. Ballītes apjomi stipri mazāki kā citos festos, organizētība arī diezgan pašvaka, alus ne tas garšīgākais. Bet toties laba kompānija, puslīdz klausāma mūzika un veids, kā aizmirst nupat piedzīvotās šausmas..

"Orgasms mutē"

Ilgi gan mums nācās pierunāt Guillaume, lai viņš sarīko franču vakariņas. Viņš tik tielējās un lauzījās, meklēja visādus attaisnojumus, bet mums tomēr izdevās viņu pierunāt :) Un tas tik tiešām bija to vērts!!! Franči tiešām ir gastronomi!

26. jūnijā Guillaume mums pagatavoja "Crèpes et galettes Bretonnes", kas ir ļoti iecienīts ēdiens Bretaņas apgabalā, no kura arī nāk Guillaume. (Protams, atkal tika ekspluatēta mana virtuve :D )

Guillaume mums stāsta par īpašu desas veidu, ko drīzāk var dēvēt par žāvētu gaļu, un franču vīniem.

Galettes ir rudzu miltu sāļās pildītās pankūkas. Lai gan par pankūkām tās esot grēks saukt. Galettes ir daudz plānākas. Tās tiek pildītas ar sāļām piedevām. Var izmantot ko vien sirds vēlas. Guillaume mums pasniedza divu veidu galettes: ar Creme Fraiche (kaut kas pa vidu starp skābo krējumu un svaigo sieru) un lasi; ar sieru, šķiņķi, sēnēm un olu. Guillaume nebeidza vien par mani smieties - Tu nu gan esi izlepusi. Ne tu lasi, ne sēnes ēd..  :D Bet tajā pašā laikā man bija jāiejūtas francūzietes ādā un jāgatavo galettes ar lasi, kamēr viņš gatavoja Crèpes mīklu. Alice pat izteicās, ka mēs abi esam tā kā mamma un tētis, kas gatavo bērniem vakariņas :D

Crèpes turpretī ir rudzu miltu saldās pankūkas, kuras arīdzan ir daudz plānākas par mums ierastajām. Tās viņš pildīja ar sutinātiem āboliem, saldējumu un saldo sviestu (pēc garšas un konsistences ļoti atgādināja mūsu pašu Gotiņu konfekšu masu). Baudot šo brīnumgardo desertu Alice arī iesaucās: "Tas ir kā orgasms mutē!" Patiešām neaprakstāmi gardi!

Tuvojoties Jāņiem

Jāņus ieskandināju nu nepavisam ne latviskā garā..

19. jūlijā notika manu koju lielākā vasaras ballīte - HaWo Sommerfest. Runā, ka šis Sommerfests esot plašāk apmeklētais un labāk organizētais Erlangenā. Šādas ballītes rīko katras kojas un pat dažas no fakultātēm. Un man tiešām jāatzīst - ballīte bija iespaidīga. Manu koju pagalms tika pārvērts par Sommerfest centru - zem velosipēdu nojumēm atradās bāri un grillētavas (velosipēdi, protams, tika izvākti). Dīdžejs spēlēja mūziku līdz vieniem naktī. Tautas bija tik daudz, ka cauri tai tikt bija praktiski neiespējami. Bet jautrība sita augstu vilni :)

Šāds skats pavērās no manas istabas loga ap plkst. 21. Pēc divām stundām tautas tur bija trīsreiz vairāk.

21. jūnijā mūsu dārgie itālieši sarīkoja itāļu vakariņas. Baudījām divu veidu risoto, panētus baklažānus un variāciju par tēmu tiramisu - ar zemenēm. Gardi gan! :)

Itāļu trio - Marco, Francesca, Marco

Jāņi Erlangenā - kaut kas tiešām savādāks.. Tā kā 24. jūnijs šeit nav brīvdiena un man pirmdienās jau 8 no rīta ir lekcija, tad nekāda lielā svinēšana nesanāca. Sarīkoju mazu pikniku sestdienas pēcpusdienā, lai vairāk atzīmētu savu vārda dienu un sacienātu draugus ar latviskiem našķiem nekā sveiktu īsāko gada nakti. Ruta jau iepriekšējā nedēļā atveda man dikti gardu Jāņu sieru un rupjmaizes kukulīti. Es sacepu tautā mīlētās rabarberu un ābolu plātsmaizes un latviešu Jāņu šlāgermūzikas pavadījumā mācīju pīt vainagus un skaidroju šo svētku nozīmīgumu saviem viesiem.

 Mācām Agneš visvienkāršāko vainagu pīšanas tehniku

 

Nedēļas nogale vienā skriešanā :)

Beidzot pienāca manis ilgi gaidītā nedēļas nogale, kad uz Erlangenu atbrauca mana darba vadītāja Ruta :) Kad pieminēju manas profesores ierašanos, pirmais, ko visi Erasmusieši jautāja, bija - Tas ir labi vai slikti? :D Uz ko es atbildēju: Protams, ka labi. Man ir feina profesore!
Beidzot varēju iet pa Erlangenas ielām un sarunāties ar kādu valodā, ko neviens šeit neprot. Pašu pārsteidz, cik ļoti cilvēks var sailgoties pēc savas dzimtās valodas. Bieži vien pieķeru sevi domājam tikai angliski vai vāciski un, runājot ar ģimeni skaipā, nereti pieķeru sevi situācijā, kad jāizmanto vārdnīcas palīdzība, lai atcerētos kādu vārdu latviešu valodā..
Lai nu kā - 14. jūnijā sagaidīju Rutu dzelzsceļa stacijā ar milzu prieku sejā par atkalredzēšanos. Devāmies uz viesnīcu un pavadījām vairākas stundas apmainoties ar jaunumiem, pieredzēto un plāniem.

Pēc atvadīšanās no Rutas lielā tempā devos atpakaļ uz kojām, jo jau kavēju Mikloš dzimšanas dienas ballīti. Ierados tieši īstajā laikā - uz dāvanas pasniegšanu. Vakara gaitā sarīkojām nelielu biljarda turnīru: Singles vs. Couples. Pie rezultāta gan tā arī īsti netikām, puse no kompānijas nebija pārāk nopietni noskaņota :D Mana labā sirds jau atkal mani nedaudz mocīja - daudz nedomājot paliku ar Mikloš līdz ballītes beigām un palīdzēju sakopt telpu, kas rezultātā man deva tikai nieka 4 stundas miegam..

Iemesls tik īsam gulēšanai atvēlētam laikam bija tas, ka nākošā dienā (15. jūnijā) tika ieplānota ekskursija uz Augsburgu un Ulmi. Plkst. 9:00 visi ekskursanti jutās gana saguruši. Turklāt ceļā jāpavada 2 stundas.

Pimais kritušais - Alice :D

Kā jau vienmēr ekskursiju plānoja polis Chris, kas, protams, nozīmēja, ka apskatīsim simt-un-vienu baznīcu. Parasti es paralēli mēginu atrast kādu apskates objektu tiem, kas nav tik fanātiski aizrāvušies ar reliģiskām celtnēm (kā, piemēram, es), bet šoreiz man nebija spēka. Un citi arī neko nepaskatījās. Tā nu šajā ekskursijā redzējām praktiski tikai baznīcas...

Augsburga ir trešā lielākā Bavārijas pilsēta. Pirmā pieturvieta - Sv. Annas baznīca. Liela, krāšņa, ar terakotas statujām. (negrasos izplūst aprakstos..)

Pa ceļam uz nākošo baznīcu redzējām trīs skaistas baroka stila strūklakas: Agustus strūklaku, Mercury strūklaku un Hercules strūklaku

No ārpus apskatījām rātsnama ēku un uzkāpām Perlachturm, no kura tīri teorētiski varot redzēt Alpu kontūru. Man gan to neizdevās ieraudzīt :D

 

 

Šajā mirklī gandrīz sirds pa muti izleca. Tieši virs mūsu galvām baznīcas zvani sit pulkstens divus :D

Uz horizonta ir "redzami" Alpi...

Pēc tam devāmies uz Augsburgas katedrāli.

Tad nu beidzot Chris bija nobriedis doties tālāk uz Ulmi, kura gan vairs neatrodas Bavārijā, bet gan Baden-Vurtembergā. Tai cauri plūst Donava un pēc izmēriem ir aptuveni Erlangenas lielumā (nedaudz lielāka par Liepāju).

Stundas brauciens uz Ulmi - snaudošie Alice un Guillaume 

Godīgi sakot, pēc redzētām trīs baznīcām mani diži neiepriecināja fakts, ka uz Ulmi braucam tikai lai apskatītu vēl vienu katedrāli.. Beigās gan bija vērts. Izmantojām iespēju uzkāpt pasaules augstākajā baznīcas tornī (161.53 m - 768 pakāpieni). Jāatzīst, ka es tiku vien līdz pusei. Kājas atteicās klausīt un, baidoties noģībt, izlēmu neriskēt un augstāk nekāpt. Pārējie gan pieveica visu pakāpienus :)

 

Marco izpaudās un raksturoja sajūtas kāpjot augšup

Skats no pusceļa

Skats no pašas augšas

Dienas noslēgumā devāmies meklēt kādu "pankūku/pizzu" restorānu, kurā Chris esot kādreiz bijis. Pēc pusstundas meklējumiem viņš atklāja, ka tur bijis pirms 8 (!!!) gadiem un ka šis restorāns varētu arī nemaz vairs nepastāvēt.. Bet galu galā tomēr atradām :) Tur mielojāmies ar ļoti gardām Flammkuchen, kuras ir grūti raksturot.

Svētdienu (16. jūliju) pavadīju ar Rutu. 3 stundas klaiņojām pa Erlangenas botānisko dārzu, kurā es vēl līdz šim nebiju bijusi (jā, kauns! :D ) un Ruta nebija tajā bijusi jūnija vidū, kas nozīmēja, ka ziedēja puķes, kuras viņa šeit vēl nebija redzējusi ziedam. Abām prieciņš! Redzēju daudz skaistu krūmrožu, īrisus visdažādākajās krāsās, ziedus, kuriem nosaukumus tā arī neatceros, un pirmo reiz redzēju savvaļas gladiolas ^.^

                                                                                                          Savvaļas gladiolas

Pēc nelielām pusdienām devāmies uz manām kojām. Izrādīju, kā nu es te dzīvoju. Un pēc tam devāmies pie Rutas vāciešu drauga Mortela kunga vakariņās. Pirmo reiz ēdu sparģeļus.. Neesmu pārāk lielā sajūsmā :D Feini noslēdzām feini pavadītu dienu :)